No mājas dīvāna līdz Grand Prix
Kad Bedres filmēšana bija pabeigta, dzīve neapstājās – tieši otrādi, tā uzņēma neprātīgu tempu. Novembrī man uzkrita nākamais projekts – spēlfilma Manny. Vēl pirms atelpas decembrī sekoja dokumentālā filma Braucam uz Kei Dīz. Trīs filmas ļoti īsā laikā. Un tad – viss apstājās. Epidēmija ieslodzīja mūs mājās.
Ceļš uz Somiju
Vasarā sākām meklēt kopproducentu Somijā, jo sadarbība ar Poliju neizdevās. Lai gan cerības uz Somiju arī nepiepildījās, tomēr filmas pēcapstrāde – montāža un skaņa – notika turpat Somijā.
Kad ierobežojumi kļuva maigāki, aizbraucu uz Helsinkiem, kur skaņu režisors – somu puisis ar lielu pacietību – vairākas dienas no vietas strādāja pie skaņas dizaina. Es sēdēju blakus un palīdzēju viņam orientēties latviešu valodā: foley, dialogu tīrīšana, pat ierakstīju pati savus kunkstus un bļāvienus, lai aizpildītu tukšumus.
Termiņš, kas uzskrēja virsū
Pateicoties tam, ka Bedre ieguva 1. vietu Tallinas Black Nights Work In Progress prezentācijā, mums jau bija starptautiskais izplatītājs – TVCO. Un vienā brīdī atnāca ziņa: “Jāpabeidz steidzami – jāsūta uz Lībekas 60. jubilejas festivālu.”
Man priekšā bija kaut kas pavisam jauns – atteikuma titri. Murga cienīgs darbs: apzināt visus, pievienot pareizos titulus, neko nepalaist garām… Ne radoši, bet skrupulozi un ļoti laikietilpīgi. Kad viss bija izdarīts un DCP faili nosūtīti – atlika tikai gaidīt.
Un tad nāca Grand Prix
Pirmais pārsteigums: Grand Prix Lībekas festivālā. Sēdēju savā lauku mājā, skatījos videoapsveikumus, un sirds bija pilna.
Tad nāca intervijas. Sarunas ar skatītājiem Dienvidkorejā. Moderatori no Amerikas. Un pēkšņa ziņa – Bedre atlasīta prestižajam Šanhajas filmu festivālam.
Nākamais: Grand Prix Kaļiņingradā. Un vēl: Itālijas festivālā – gan klausītāju balva, gan žūrijas atzinība kā “labākā filma”.
Lielais Kristaps un skatītāju sirdsbalss
Latvijā Bedre tika izvirzīta 8 nominācijām “Lielajā Kristapā”. Mājas pārveda tikai vienu balvu – skatītāju simpātiju balvu. Un godīgi sakot – man šķiet, ka tā ir pati svarīgākā.
No skaņu ierakstiem Helsinkos līdz starptautiskām balvām – Bedre ir mana pieredze, stāsts, atmiņas. Un pierādījums tam, ka pat klusākie darbi var skaļi atbalsoties pasaulē.