Continuity film. 10.jūlijs, 2012. ŅUJORKA, ASV. Pirmie soļi kinorežijā. New York Film Academy.
“Pirmā nedēļa. Lekcijas katru dienu no 9AM līdz 7PM. Pirmais uzdevums – jāfilmē īsfilma. Mēs esam savā starpā nepazīstama, sešu cilvēku un dažādu tautību grupa (3 amerikāņi, 1 brazīliete, 1 krievs un 1 latvietiņš).
Filmas idejas autors pats režisors, kā arī lokāciju, aktieru un rekvizitoru atradējs. Filmai jābūt apm 1:30, vidēji 20 montāžas vietām, bez skaņas un ar nepārtrauktības sajūtu. Ideja, protams, vienalga par ko, bet noteikums – jābūt stāstam. Kā lai nesāk stresot, ja tu neesi savā pilsētā starp savējiem, bet velnszinkur.Stresa situācija zibenīgi saliedēja mūsu grupu un mēs vakar beidzot apmainījāmies ar telefona numuriem.
Mocījos un kāvos ar savu tukšumu, neradošumu un domāju, kur var būt tāds neinteresants cilvēks…pilnīgi bez kādas idejas. Jo vairāk es tā domāju, jo mazāk idejas radās un lielāks izmisums mani pārņēma. Tā bija cīņa ar sevi. Tagad man tas viss liekas jautri…. redz kā es tā sevi pamocīju un, cik man bija grūti.
Vienmēr, kad kaut kas aiz muguras, tad vari atkal sajusties stabili, labi un patīksmināties ap to, cik slikti bija tad. Ideju ģenerēšanas metodes, protams, ir dažādas: lasi avīzi, atceries gadījumus iz savas dzīves, bērnības, skaties uz cilvēkiem utt.
Tad es ķēros pie pēdējās metodes, jo neko no savas dzīves nevarēju atcerēties…it kā aiz manis būtu pilnīgs tukšums. Lēnām radās daudz, daudz stulbu un triviālu ideju no kurām vienu attīstīju un izveidoju par stāstu. Man pašai nekas supertuper tas neliekas, bet Tassos Rigapouluss, kas ir režijas pasniedzējs – uzslavēja.
Union Square, pie skolas, katru vakaru redzu šahistus, līdzīgi kā Vērmaņdārzā (tos gan tik bieži neredzu). Tie tur spēlē kā traki un es iedomājos, ka varētu filmēt stāstu par diviem džekiem, kas spēlē šahu, bet, garlaicības dzīti, to ir uzlabojuši(diez vai viņiem ir garlaicīgi, ja katru vakaru sanāk, lai spēlētu).
Otrā dienā pēc ‘ģeniālās’ idejas rašanās, piegāju pie viena no tādiem šahistiem. Gribēju uzaicināt filmēties savā filmā, stādījos priekšā, kas un kā. Mani iedrošināja tas, ka vairāki ir teikuši, ka visi Ņujorkā tādi atsaucīgi un kā traki grib piedalīties filmēšanā. Saruna ar melno šahistu man atsauca atmiņā gadījumu iz bērnības, kad gāju draudzēties ar piesietu suni. Rezultāts bija: gandrīz izkosta kreisā acs, rēta kreisā vaigā un nošauts suns.
Melnais šahists neiekoda, bet sāka mani lamāt tā, ka viss skvērs dārdēja. Kapēc? Jo es redz’ negribot viņam maksāt par filmēšanu….
te ir Ņujorksitī un te par visu maksā! KO viņa iedomājās, tur tā!!? Grib mani filmēt, un negrib man maksāt?!!
To viņš tā skaļi un teatrāli paziņoja visiem pārējiem šahistiem. Lai tik kāds neiedomājas piekrist. Tas man bija tāds Welcome to NY! Baigi skaļas tiem melnajiem tās balsis. Elpa un rezonatori viņiem labi strādā. Ne velti viņi tā dzied.
Tad es tāda zemē iedzīta gāju mājās un domāju, kur lai rauj tos aktierus pilsētā, kur nevienu nepazīstu. Mums starp citu pirmajā dienā piekodināja: nemaksājiet aktieriem, jo šīs ir mācību filmas!
Otrā rītā skolā gāju klāt katram vīriešveidīgam un laipni aicināju filmēties, bet šie tikpat laipni atšuva, jo redz nevar, netiek, aizņemts utt. Viens atsaucīgāks iedeva adresi, kur es varēju tikt klāt aktieru bāzei. Iekšējā balss teica, ka tas ir garām, bet darīju…es tak Žanna d’Arka. Nemēģinās, nebūs. Pārlaimīga atlasīju vēlamos tipāžus, sazvanīju – un atkal nekā. Viens pēc otra atteica. Tad aktiermeistarības lekcijā, kur mums stāstīja, kā režisoram jāvada audition ar aktieriem, kā vispār jāstrādā ar aktieriem, ko var teikt, ko ne, dabūju daudz saitus, kur var vēl meklēt aktierus. Izliku sludinājumus, be nekā.
Šodien jāfilmē, bet neviena aktiera… No rīta aizgāju uz skolu, satiku to džeku, kas man iedeva piekļuvi NYFA aktieru bāzei, un viņš bija tik līdzjūtīgs, ka piezvanīja savan čomam un sarunāja. Arī šeit strādā tikai personīgie kontakti. Tad, kad izpalīdzīgais puisis ieraudzīja manu filmas storyboardu, gribēja mani aicināt uz kādu savu filmas projektu, bet es veikli atteicu. Nevaru jāatgirežas dzimtenē. Varbūt palaidu iespēju nokļūt Holivudā.
Nu tā, es ap 12:00 jau jutos gandrīz laimīga, jo 3 aktieru vietā, man bija vismaz viens, bet filmēšanas sākums 3:30. Kad aktieris, vārdā Ali, ieradās un es iztāstīju savu šahistu ideju, šim tā iepatikās ideja, ka viņš uzreiz izsauca savu draugu. Jahuuu! Es biju pārlaimīga.
Sākām filmēt bez trešā aktiera, kam bija jābūt skaistai meitenei, bet tā kā šodiena bija mana laimīgā diena, tad meitene atradās turpat parkā… un pie tam 5 (!!) un visas gribēja filmēties. Man nejauši sanāca meitenes lomas castings. Piecu sekunžu laikā man bija viņas ar skatienu jānoskannē, jānotestē un bingo! Manis izvēlētai, Maiks no manas grupas, piedāvā lomu jau savā filmā. Ali bija tāds vidēji labs aktieris, bet meitene vārdā Avery – ļoti jauka.
Tā es caur mokām un ērkšķiem izpildīju savu pirmo uzdevumu Amerikā.”
Lai izdodas!
MARANA Productions
Skaņu un video studija
+371 26 827 687
[email protected]
Brīvības iela 84 – 10, Rīga, Latvia